Latvijas valstij 91 gads!

Klusi rokas uzliekam
Brīvās Latves karogam:
Brīvā Latve topi, audzi
Līdz ar brīvo tautu draudzi!

(Jānis Rainis)

Valsts prezidenta sveiciens tautiešiem visā pasaulē

Valsts prezidenta videouzrunu tautiešiem Latvijas Republikas 91. gadadienā var noskatītieste

Mīļi sveicināti, tautieši visā pasaulē!

Šogad mēs svinam savas valsts, Latvijas, 91. dzimšanas dienu. Un tieši pirms 90 gadiem Rīgas pils Svētā Gara tornī tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs – mūsu valsts simbols, viens no senākajiem karogiem, ko joprojām lieto mūsdienās. Un tas nekas, ka 50 gadus karoga tornī nebija. Valsts joprojām tad eksistēja. Eksistēja mūsu sirdīs gan šeit Latvijā, gan ārpus Latvijas. Mūsos eksistēja ticība par to, ka vienu dienu sarkanbaltsarkanais karogs atkal atgriezīsies, un mūsu sapņi piepildījās.

Tāpēc dosimies šodien augšup Svētā Gara tornī, vietā, kur pirms vairāk nekā 20 gadiem atkal tika pacelts mūsu simbols.

[Valsts prezidents dodas augšup Svētā Gara tornī. Uzkāpis tornī, Valsts prezidents stāv pie Latvijas Republikas karoga masta.]

Tagad mēģināsim iztēloties, kādas sajūtas bija Ēvaldam Valteram un Albertam Belam, 1988. gada 11. novembrī paceļot sarkanbaltsarkano karogu pēc 50 gadu prombūtnes. Un līdzīgas emocijas bija arī daudziem tūkstošiem cilvēku šeit pat, Daugavmalā, kas pulcējās, lai skatītos, kā uzvīsies mastā sarkanbaltsarkanais karogs. Tajā brīdī mēs sajutām, ka Latvijas valsts atkal ir realitāte. Tā stāv stingrām kājām uz zemes, un mums visiem ir bijusi noteikta loma valsts atjaunošanā – gan tiem, kas dzīvoja Latvijā, gan tiem, kas uzturēja latvisko garu visā pasaulē. Latvietis ir latvietis vienmēr, lai kur arī dzīvotu, lai arī par ko strādātu, lai arī kādas domas domātu savā ikdienas dzīvē.

Šogad ir laiks, kad mēs svinam daudzas deviņdesmitgades – deviņdesmit gadi mūsu augstskolām, deviņdesmit gadi mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Un atcerēsimies, ka Latvija dzima brīvības cīņās. Latviešu karavīri lēja asinis, lai mēs šodien šeit stāvētu, uzrunātu viens otru un dzīvotu brīvā Latvijas valstī. Viņu mērķi bija ideālistiski: sarkanbaltsarkanais karogs, pašu valsts. Valsts, kurā mēs brīvi varam runāt latviešu valodā, lemt likumus, un vēl vienkāršāki mērķi – art savu tēvu zemi.

Nekas jau nav mainījies arī šodien. Mērķi un ideāli ir palikuši tie paši. Un tāpēc šodien ir svarīgi, lai ikviens no mums, tuvu un tālu, lai kur arī atrastos, savā sirdī justu Latvijas valsti, domātu par Latvijas valsti, izdarītu kādu nelielu darbu Latvijas valsts labā un cienītu valsti.

Mums ir palikuši galvenie uzdevumi – sava valsts, sava valoda, savas valsts un tautas vēsture. Tie ir jākopj. Un šeit liela loma ir arī jums, latviešiem tālu visā pasaulē, jūsu organizācijām, kuras stingri stāv par mūsu vērtībām, kuras stingri aizstāv to, kas mums svēts. Ja mūsu ideāli un mērķi būs vienoti, mums izdosies. Izdosies veidot labu, gaišu un labklājīgu Latviju nākotnē.

Lai Dievs svētī Latviju! ∎

Mūsu valsts svētki

Annas Žīgures pārdomas pirms 18. novembra

Liela daļa sabiedrības šogad ir īpaši apjukusi, vīlusies un jūtas apkrāpta, jo mūsu valsts nav gribējusi un tuvākajā nākotnē laikam arī nespēs dot to, ko tās pilsoņi visvairāk gaida: maizi, drošības sajūtu un nākotnes cerības. Jāatzīst, ka pilsoņu neuzticība politiķiem un partijām sasniegusi tik lielus apmērus, ka tieši šis apstāklis, nevis pirmām kārtām ekonomiskās grūtības, apdraud valsts pastāvēšanu.

Uz šā gada bēdīgo rudeni valsts gājusi visus 18 atjaunotās neatkarības gadus. Vienīgi pasaules ekonomiskā krīze ātrāk un spilgtāk izgaismoja to, kas tika slēpts normālos apstākļos. Latvija velti lepojusies ar izglītības līmeni, jo izglītota sabiedrība nebūtu novedusi savu valsti līdz tik smagai situācijai.

Izglītota un nobriedusi sabiedrība nebūtu klusējusi, bet iejaukusies jau toreiz, kad kaut kur noklīda G-24 aizdevumi lauksaimniecībai un biezā miglā pazuda Latvenergo bēdīgi slavenie 3 miljoni, kas uz vēlākās zagšanas fona liekas smieklīgi maza nauda. Cik zināms, nav noskaidrots, kuri spēki toreiz sadalīja pievākto naudu.

Ir paškritiski jāatzīst, ka ievērojama Latvijas sabiedrības daļa arvien vēl nav apguvusi un pieņēmusi rietumu pasaules vērtības un morāli, un tas paver pasakainas iespējas nekrietniem cilvēkiem, kuru visatļautības un nesodāmības apziņa pārmantojusies no padomju gadiem. Vai nav dīvaini, ka joprojām valda nolemtības pilna attieksme, ka neko nevar izdarīt, viņi vienalga rīkosies, kā paši vēlas: ja gribēs, nāks atpakaļ un valdīs, ja gribēs, pārcelsies dzīvot uz vietām, kur vairāk saules? Daži no viņiem pat tiek slavināti, ka „zaga gan, bet vismaz dalījās“ un tāpēc ir cienījami.

Lielais jautājums: vai sabiedrība jau norakstījusi savu valsti? – pagaidām paliek neatbildēts. Varbūt vajadzētu sarīkot tautas nobalsošanu, kurā būtu jāatbild, vai maz gribam savu karogu, himnu un ģerboni? Vai gribam valodu un valsti? Galu galā, vai gribam būt nopietni ņemama rietumvalsts?

Tā būtu varena un pasaulē nepieredzēta izrāde ar sengrieķu traģēdijas elementiem, kura noteikti pārkāptu starptautisko mediju ziņu slieksni vēl lielākā mērā kā Baltkrievijas lēmums atteikties no valsts valodas un karoga un Krievijas izvēle reanimēt PSRS vismaz himnas veidā.

Ceru, ka patiesība nav tik dramatiska, un vairākums, tāpat kā 1991. gadā, nobalsotu par neatkarību. Tiesa, šis vairākums ir pasīvs un nogaidošs. Kamēr Latvijā tieši šobrīd notiek acīmredzama cīņa starp veco un jauno, ievērojama pilsoņu daļa nenostājas vis godprātīgu politiķu un ierēdņu pusē, bet nogaida, kurš uzvarēs un kuram pēc tam varētu pieslieties, lai izdzīvotu.

Ja ļaudis šādi būtu rīkojušies pagājušā gadsimta beigās, kad visa tauta pārkāpa nāves baiļu slieksni, Latvija šodien atrastos tādā pašā situācijā kā Baltkrievija,  Moldova un citas līdzīgas bijušās Padomju Savienības republikas.

Šajā laikā starp Lāčplēša dienu un Valsts svētkiem, gribu paust pat kultūras vidē visai nepopulāru viedokli: neklusēsim, bet atbalstīsim tos, kuri šodien ir mūsu tautas varoņi. Mēs redzam un dzirdam viņus, bet nepieciešams, lai viņi jūt pozitīvu novērtējumu. Šī cīņa nav asinīm slacīta, tomēr ne mazāk smaga, un šiem cilvēkiem ir nepieciešams atbalsts, ko tikai tauta spēj dot. Naudas piešķirtais spēks ir liels, bet tautas dotais gara spēks nav pieveicams. Beidzot ir jāsaprot, ka šis rudens nav cēlonis visām Latvijas nelaimēm, bet ilgstošas nelietības un muļķības sekas, ar ko tagad kopīgiem spēkiem jātiek galā.

Pirms 90 gadiem Daugavas krastos izšķīrās ne tikai Latvijas, bet visas Austrumeiropas liktenis. Šodien nav citādi. Ja Latvijā uzvaru svinēs turpat divdesmit gadus valdījušais godaprāta un morāles trūkums, kā arī nicināmi cilvēki, kuri slēpjas aiz kulisēm, tas iespaidos ne tikai Baltijas valstu, bet visa reģiona nākotni. Īsā laika posmā šāda uzvara varbūt apmierinās primitīvos instinktus, bet atstās šodienas bērnus bez iespējas dzīvot savā neatkarīgā valstī.

18. novembris ir mūsu valsts (nevis: šīs te valsts) lielākie svētki. Savus Valsts svētkus nenonicina neviena kultūras tauta. Lai radītu svētku sajūtu, nav vajadzīgi nozagtie miljoni. Toties tiem, kuri spēj sevī smelt dvēseles spēku, ir svēts pienākums dalīties ar citiem. Un tie, kuri ir kaut cik pārtikuši, var parādīt solidaritāti, atbalstot grūtībās nonākušos, lai ikvienā Latvijas mājā ienāktu svētku prieks.

Nebūt ne visas pasaules tautas sev izcīnījušas valsti, bet mēs varam ar to lepoties, kaut arī šobrīd latviešu pašapziņa iemīta dubļos. Ir jāatrod iespēja un spēks no tiem izkāpt.

Tieši tāpēc, ka mēs to spēsim un par spīti visiem, kuri to nevēlas – priecīgus un gaišus Valsts svētkus – 18. novembri.

Anna Žīgure
Pirmpublicējumscitadiena.lv
2009. g. 12. nov.

Sveicināti, lasītāji!

Daugava – Prologs

Jums, Latvju jaunām paaudzēm
18. novembris

fragments

Cīņā esam ieguvuši
Savu brīvu tēvuzemi, –
Nu mēs rokas atlaižam,
Apdziest acīs gaišā liesma.

[...]

Kautrēdamās dzimtenmīla
Ir no ielas aizgājusi,
Klusi mājās slēpusies,
Tikai dvēslēs kvēlo tālāk.
Kautrās dzimtenmīlas vietā
Nekautrīga ārišķība
Skaļi gaisu tricināja,
Sumināja sevi pašu.

[...]

Panākt gribējām mēs brīvi
Apspiestajiem, nabagajiem,
Kas tik dziļi pazemoti,
Ka pat valodu tiem liedza,
Tos zem kustoņiem pat lika,
Kas kliedz katris savā balsī.
Mūsu cīņa gribēj’ vergus
Padarīt par brīviem vīriem,
Klaušniekus par zemes kungiem;
Pūli padarīt par tautu,
Zemi padarīt par valsti,
Latvjus ievest tautu kopē!
Brīves valsti, gara valsti –
Mākslai, dailei, dvēseles darbam:
Atrast, izprast savu būtni
Gara laidienam uz tālēm.

[...]

Lūk, vēl cīņa galā nava:
Turēt vajga to, ko guvām,
Uzcelt vajga to, kas postīts,
Jauncelt visu savu dzīvi!
Lūk! jo mošķi nebeidz cīņu,
Vilki ģērbjas avju drēbēs,
Nopeļ mūsu jauno dzīvi,
Māca cienīt veco jūgu,
Noliedz to, ka valda tauta,
Prasa, lai dod varu kungiem,
Maksā šiem par mūsu zemi,
Ko tie bij mums laupījuši!
Visi mošķi savienojas,
Vai jūs gribat, lai tie valda?

(Rainis 1923. g.)

Redakcija un valde sveic visus latviešus un Latvijas pilsoņus mūsu Valsts svētkos! Ar mūsu darbu neļausim mošķiem uzvarēt!

Atcerēsimies un piedalīsimies Latvijas valsts himnas dziedāšanā kopā ar latviešiem visā pasaulē plkst. 21.00 18. novembra vakarā pēc Latvijas laika. Vietējie laiki Austrālijas pilsētas ir uzskaitīti Sarīkojumu nodaļā.

Gunārs Nāgels 2009. g. 18. novembrī.

Note: In Latvian, the word "Laikraksts" means "Newspaper" and "Latvietis" means "Latvian".