Ārzemju latvieši pie prezidenta

Zinta Ozoliņa piedalās akcijā „Sveika Latvija XXI“

	„Sveika Latvija XXI“ dalībnieki Prezidenta Zatlera kabinetā 26. junijā.
	XIII Latviešu dziesmu svētku Kanādā kopkoris. FOTO Andris Lagzdiņš

No 13. jūnija līdz 26. jūnijam man bija vienreizēja izdevība piedalīties Amerikas Latviešu apvienības rīkotajā braucienā Sveika, Latvija XXI. Pasākumu mērķis ir dot ārpus Latvijas dzimušajiem jauniešiem izdevību tuvāk iepazīties ar Latvijas dabu, kultūru, cilvēkiem, ekonomiju un vēsturi – un pasākums to ļoti intensīvā programmā sekmīgi veica. Nav viegli sakārtot domas par apciemotajām 8 pilīm, 11 muzejiem, 5 baznīcām, 7 pilsētām, 4 kapiem, neskaitāmām citām vietām un satiktajiem cilvēkiem.

Tādēļ aprakstīšu pēdējo lielo notikumu, kas risinājās no rīta pirms jauniešu mājās izbraukšanas uz Ameriku, kur vairums brauca tiešā ceļā uz Garezera Vasaras skolu. Mums bija liels gods un prieks satikties ar valsts Prezidentu Valdi Zatleru. Vispirms pie lielajiem pils vārtiem jāuzrāda pases; mūsu vārdi jau bija iepriekš paziņoti. Tad cauri elektroniskai kontrolei, ja nauda kabatā, ņem tik ārā; ja skan josta, velc tik nost. Tālāk tūre. Mūsu gids parāda pieņemšanas telpas – daudzie spoguļi domāti, lai satiekoties ar Prezidentu, mati un uzvalks būtu kārtībā, daudzie pulksteņi – lai pamestu aci uz augšu nevis nepieklājīgi skatīties rokas pulkstenī. Izstādīti ordeņi, ko saņem tie, kas strādājuši tautas labā vai ko sevišķu veikuši. Dāvanu istaba – keramika, gleznas, trauki, drēbes, no viesiem saņemtas un izstādītas bagātības. Prezidentam, aizejot no amata, esot tiesības atpirkt to, kas viņam patīkot, jo dāvanās tomēr piederot valstij. Cepumus gan varot uzreiz apēst. Vēl greznas un atjaunotas telpas visādām vajadzībām.

Un tā beidzot pie Prezidenta. Gaidām skaistā telpā, puslokā, klusi un nervozi. Atveras dubultdurvis un aiz uniformētā oficiera stāv Latvijas Prezidents. Viņš jauniešus uzrunā nosvērti un nopietni. Seko mūsu sagatavotais priekšnesums. Vispirms audzinātājs Roberta Inveiss sniedz pārskatu par veikto, tad Brigita Gubiņa sniedz jauniešu ieskatus par padarīto. Prezidents jau sāk mazliet smaidīt, un telpā var manīt lepnumu un lielu pārdzīvojuma noskaņu. Seko Sveika, Latvija dziesma, ziedu un dāvanu pasniegšana, neformālas sarunas pie glāzītes sulas (kas mums visvairāk patīkot? Rīga, jā, Prezidents arī mīlot pilsētu.), dārzā fotografēšanās un televīzijas intervija, kuru pārraida LTV3 tanī pašā vakarā. Prezidents esot tik pozitīvi iespaidots, ka mūsu grupa vēl piedzīvo ļoti reto godu, ka varam ieiet viņa kabinetā un sēdēt pie darba galda. Domāju, ka visiem, kas piedalījās braucienā, tieši šī pieņemšana paliks prātā viena no pirmajām desmit, ja ne piecām!

Tad steigšus uz lidostu. Tur atvadīšanās notiek pavisam veikli, jo rindas ir garas un līdz lidmašīnas izlidošanai maz laika – daži apkampieni, dažas asaras, nopūtas un ceļojums ir galā. Tagad atliek pārdomāt redzēto, nostiprināt iegūtos iespaidus un apņemties nezaudēt jaunos draugus un pārliecības.

Zinta Ozoliņa

Sveicināti, lasītāji!

Šī nu bija nedēļa! Redakcija, kura patlaban atrodas Oksfordšairā, Anglijā bija tik aizņemta ar blakus darbiem, ka laikraksts iznāca tikai trešdienā (pēc vietējā laika). Šonedēļ atkal ir tikai elektroniskā avīze, bet nākamnedēļ drukātās avīzes abonētāji saņems dubultnumuru.

Dziesmu svētki Kanādā sekmīgi nosvinēti ar nedaudzu Austrālijas latviešu līdzdalību. Zīmīgi šajos svētkos bija sadarbība starp dažādām latviešu trimdām vai diasporām un Latvijas latviešiem. Par to raksta gan Laima Muktupāvela, gan Daina Grosa. Kādā veidā mums turpmāk sadarboties, lai veicinātu tautas vienotību? Par ikdienas dzīvi jau agrāk mūsu slejās rakstīja Juris Rozītis, un jautājums kļūst arvien aktuālāks. Kad patreizējā trimda pēc kara iebrauca Austrālijā vai Amerikā, bija tikai mazas atliekas no iepriekšējām emigrācijām un līdz ar to, minimāls kontakts. Un tagad pēdējo 10 gadu izbraucēji no Latvijas bieži nekontaktējas ar jau esošo latviešu sabiedrību mītnes zemēs.

Kas pārņems mūsu savienības un namus? Ja gāja ļoti grūti ar paaudžu maiņu, tad būs vēl grūtāk ar diasporas maiņu. Kas pārņems mūsu Dziesmu svētkus un Kultūras dienas? Vai būs tā kā ieteica nesenajā Raibā pēcpusdienā Melburnā, ka ne tikai ievedīs māksliniekus no Latvijas, bet arī publiku?

Gunārs Nāgels 2009. g. 14. jūlijā.

Dear Readers,

This was some week! The editors, who are at present in Oxfordshire in England, were so occupied with other work, that this week's edition of the paper only came out on Wednesday (local time). This week there is again only the electronic version, but next week the print edition subscribers will receive a double issue.

The Latvian song festival in Canada has finished successfully, with the participation of a few Latvians from Australia. A significant factor in this festival was the collaboration between the various Latvian exiles or diasporas and Latvians from Latvia. Both Laima Muktupavela and Daina Gross write about this. How should we co-operate in the future to promote Latvian unity? Juris Rozitis wrote about the day to day implications in an earlier edition, and the question is becoming even more acute. When the current post-war exile wave arrived in Australia or America, there were only small remnants of the earlier emigrations left, and, as a result, only minimal contact. And now, the people who have left Latvia in the last 10 years often do not take up contact with the already existing Latvian communities.

Who will take over our societies, halls and churches? The generational change was hard enough, but the handover from one diaspora to the next will be even harder. Who will take over our Song Festivals and Cultural Festivals? Is the future something like the suggestion in a recent Comedy Afternoon in Melbourne – in future not only will the guest artists come from Latvia, but the public will also be flown in.

Gunars Nagels 14 July 2009.

Note: In Latvian, the word "Laikraksts" means "Newspaper" and "Latvietis" means "Latvian".